HTC Dream Gūglfons – iPhone mazais, vēl padumjais un neveiklais brālēns
Publicēts: 08.09.2009 Kategorijā: Ierīces | Skatīts: 218x
HTC Dream, jeb T-Mobile G1 (Amerikas tirgū) tiek uzskatīts par pirmo tālruni, kas patērētājiem tiek piedāvāts ar Google veidoto operētājsistēmu Android. Šī apstākļa dēļ šo modeli mēdz saukt arī par pirmo Gūglfonu. Telefons ir aptuveni gadu vecs, jo Amerikā HTC Dream tirdzniecību 2008. gada 22. oktobrī uzsāka operators T-Mobile, kas aparātus piedāvāja kā subsidētos tālruņus. Šī gada laikā G1 tirdzniecība uzsākta arī citās pasaules valstīs: Lielbritānijā, Austrālijā, Singapūrā, Spānijā, Kanādā u.c. Tomēr Latvijā G1 šo tālruni oficiāli nepiedāvā neviens operators. Jāpiezīmē, ka pavisam nesen Bite sākusi tirgot divus jaunākus Android telefonus: HTC Magic un HTC Hero.
Šajā bloga ierakstā vēlos pastāstīt par ērkšķiem kaisīto ceļu līdz manam G1, kā arī pirmajām atsauksmēm, kas radušās lietojot šo savā ziņā leģendāro ierīci.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Par Android tālruņiem es interesējos jau faktiski kopš ziņas par G1 tirdzniecības uzsākšanu un Android dzītu tālruni es visu šo laiku esmu gribējis vairāk nekā iPhone. Dažu apstākļu sakritības dēļ es tomēr nenopirku iPhone 3G un laikam tas ir uz labu, jo savādāk diezin vai es skatītos uz citām ierīcēm. Problēmu gan sarežģīja fakts, ka Latvijā es tā arī neatradu nevienu cilvēku, kas lieto kādu no Android tālruņiem un nekur nevarēju aptaustīt/ievērtēt šīs ierīces kā vien nopērkot pats.
Dažos pēdējos mēnešos sāku aktīvāk pētīt kādi tad Android telefoni ir pieejami, kādas ir to tehniskās iespējas un cik maksā. Tā kā Samsung, Motorola, Philips un Sony Ericsson es neuzskatu par telefoniem, tad atlika vien ražotājs HTC ar saviem trīs Android telefoniem: Dream, Magic un Hero. Pēdējais atkrita savas pagaidām augstās cenas dēļ un nu izvēle palika starp abiem pirmajiem Android telefoniem: HTC Dream un HTC Magic, kas maksā aptuveni vienādi. Arī tehniski abas ierīces ir ļoti līdzīgas un viena no nedaudzajām būtiskajām atšķirībām ir HTC Dream izbīdāmā pilnā QWERTY klaviatūra un tas bija galvenais iemesls tam, ka izvēlējos tieši HTC Dream, jeb G1.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Augusta sākumā atradu “to īsto un vienīgo” eBay pārdevēju un pasūtīju savu G1. Pēc aptuveni nedēļu ilgas drudžainas gaidīšanas saņēmu savu jancīgā paskata ierīci un sirsniņai strauju sitoties ieliku telefonā savu SIM karti, lai redzētu, ka telefons nedarbojas LMT tīklā. Nodomāju, ka mana 10 gadus vecā LMT SIM karte vienkārši ir par vecu tik krutam aparātam un ķeros pie svaigas Bites SIM kartes. Tas pats stāsts. Telefons ieslēdzas, bet tīklā piereģistrēties nespēj. Lieki teikt, ka biju manāmi sarūgtināts par neejošo telefonu un turpmāko mēnesi bez ēšanas. Izraku pusinternetu un atradu vien to, ka dažiem citiem nelaimes putniem ir gadījusies līdzīga bēda ar viņu G1, bet risinājumu neviens tā arī nebija atradis (kā vien sūtīt ierīci atpakaļ T-Mobile uz nomaiņu). Un, nē, šis gadījums nav tieši saistīts ar tīklu bloķēšanu, drīzāk vaina bija pašā telefonā softa vai dzelžu līmenī. Tā kā nebija īsti lielas vēlmes mēģināt telefonu flešot, tad rakstīju eBay pārdevējam skumjo vēsti, ka viņa pārdotais telefons satur defektus, kas netika pieminēti aprakstā. Man likās, ka šis mistiskais personāžs no eBay man neatbildēs un es palikšu skumjš uz ilgiem laikiem, taču biju maldījies. Dažu stundu laikā pārdevējs ar mani sazinājās un uzreiz piedāvāja ierīci nomaiņai, klāt pievienojis arī maiņas telefona attēlus. Sapratu, ka tāpat neko ar šo G1 neiesākšu, pēc dažām dienām nosūtīju telefonu atpakaļ pārdevējam. Protams, mazliet stress vai viņš vispār kaut ko atsūtīs atpakaļ. Tomēr Fortūna bija ar mani un vēl pēc nedēļas saņēmu savu maiņas G1 un pārdevējs par sagātajām neērtībām vēl bija piemetis 8Gb microSDHC atmiņas kartiņu. Mīlīgi, lai neteiktu vairāk. Šis G1 jau bija draudzīgāks ar Latvijas operatoriem.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Pirms runāt par telefona un Android pirmo lietošanas pieredzi, vēlos mazliet apstāstīt kas tad “lācītim” vēderā. HTC Dream ir 3.2 collas (8.1 cm) liels skārienjūtīgais (kapacitīvais, respektīvi, ar irbuli nelietojamais) ekrāns ar izšķirtspēju 480×320 pikseļi. G1 sirsniņa ir Qualcomm MSM7201A divkodolu (CPU/GPU) procesors, kas darbojas ar maksimālo frekvenci 528Mhz. Tam ir 192Mb liela operatīvā atmiņa un 256Mb ROM flash atmiņa. Ir iespēja ievietot microSD atmiņas kartiņas (mēļo, ka G1 saprot atmiņas kartiņas, kas lielākas par 16Gb), lai būtu kur uzglabāt lietotāja datus. Telefons aprīkots izbīdāmu QWERTY klaviatūru (svaigākajā Android ir pieejama arī ekrāna klaviatūra). Telefona sānos ir skaļuma regulēšanas pogas, kameras poga un extUSB pieslēgvieta, kas noder lādēšanai, datu pārraidei un audio garnitūrai (caur atsevišķu pārveidotāju uz 3.5mm pieslēgvietu). G1 aprīkots ar 3.2 megapikseļu kameru ar autofokusa iespēju. Attēlu kvalitāte apmierinoša un tumšās vietās nebildēsim, jo nav zibspuldzes. Baterija – 3.7V 1150mAh litija jonu akumulators, kas šādai ierīcei ir krietni par mazu – lādēsim to katru dienu. Telefonā ir iestrādāts akselerometrs, digitālais kompass un GPS uztvērējs (aGPS, ja būsim precīzi). Prot darboties b/g standartu WiFi tīklos, ir Bluetooth atbalsts. Datus spēj pārraidīt arī 3G tīklos ar ātrumu līdz 7.2Mbps (HSDPA). Pieslēdzot G1 pie datora ar USB, varam to izmantot kā USB datu glabātuvi. G1 pieejams trīs krāsās: balts, bronzas un melns.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Tagad liekam teorijas papīrus malā un parunāsim par to kādas sajūtas raisās palietojot šo interesanto ierīci. No sākuma par fiziskajām īpašībām.
G1 kopumā ir paliels un pasmags klucis. Un nav brīnums, tas sver 158 gramus un ir izmēros 117 x 55.7 x 17.1 mm. Par vizuāli pievilcīgu to arī nenosauksi. Liels (ļoti kvalitatīvs ekrāns) zem kura izvietotas piecas ne īpaši ērti spiežamas navigācijas pogas un kursorbumba, kuru efektīvi lietot vēl nespēju piešauties – pārāk jau nepierasts ievades veids telefonā vidēji statistiskajam latvietim, kas nav piedzimis ar Blackberry tālruni pie auss. Nevar nepieminēt G1 slaidera mehānismu. Ekrāns nevis vienkārši pieklājīgi izbīdās, bet slaidā puslociņā “izlec ar lekšanu”. Izskatās iespaidīgi, bet tas ne obligāti nozīmē ērtu lietošanu. Aizvērtā stāvoklī var just, ka ekrāns ļurkājas virs klaviatūras un pieņemu, ka vēl pēc 1000 atvēršanām mehānisms paliks vēl nestabilāks. Pati QWERTY klaviatūra pa lielam ņemot ir neērta – pogas ir ļoti maziņas un pārāk tuvu kopā sabāztas. Tomēr var piešauties arī pie šādas klaviatūras, tas ir tikai laika (un nervu) jautājums. Par neērtu es atzīstu arī atmiņas kartes slotu. Tā vāciņu var atvērt tikai tad, ja ir izbīdīta klaviatūra un pie pašas atmiņas kartes var tikt tikai garu nagu saimnieki/ces, jo tā ir pārāk dziļi ievietota telefonā. Ļoti patika krāsainās diodes, kas nemanāmi iestrādātas skaļrunī virs ekrāna. Piemēram, gadījuma, ja mums ir ienācies jauns e-pasts, mirgos zaļa diode un tas ir trakoti noderīgi, lai nav ik pēc mirkļa jāceļ no miega telefons. Krāsas diodēm vairākas un atkarībā no notikumiem tās ziņo par to saimniekam. Principā korpusa uzbūve atsit mazliet tādu lētuma sajūtu. Ļoti labi var just, ka G1 ir “pirmais” kādas jaunas ēras tālrunis un tāpēc ne īpaši izdevies.
Par Androidu varētu stāstīt ilgi un dikti, bet centīšos īsumā dalīties ar saviem iespaidiem. Pats pirmais, ko pamana ikviens Android lietotājs – ellīgi smukais interfeiss. Un tik tiešām, apvienojumā ar lielisko ekrānu, ikonas un citi lietotāja interfeisa elementi ir vienkārši konfekte. Darbojas viss zibenīgi, lodziņi slīd/parādās/pazūd bez liekas aizķeršanās. Pēc noklusējuma Androidam ir 3 darba virsmas uz kurām varam krāmēt augšā savas ikonas un widžetus. Pāslēgšanās starp tiem notiek, vienkārši pa labi vai kreisi pārslidinot pa ekrānu pirkstu. Noformējums pa pirmo, ikoniņas smuki pārslīd. Tā kā G1 ir skārienjūtīgais ekrāns, tad pārsvarā Androidu pārvaldam ar pirkstiem. Kā pierasts, aplikācijas palaižas ar uzspiedienu – klikšķi. Ilgāk paturot uz ikonām un citiem elementiem piekļūstam pie izvēlnēm, kas ļauj pārvaldīt programmas jau konkrētāk. Interesanta ir navigācijas pogas “Menu” nozīme. Tīri instinktīvi šķiet, ka nospiežot šo pogu, būtu jāizbīdās virs tās redzamajam aplikāciju sarakstam, tomēr tā nenotiek. Ar šo pogu mēs piekļūstam pie Androida uzstādījumiem (ja nospiežam to uz Home screen) un pie aplikāciju uzstādījumiem (ja spiežam to esot aplikācijā). Savā ziņā tas man atgādina Mac OS X operētājsistēmu, kur visām programmām rīku/menu josla vienmēr vienā zināmā vietā.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Personīgi man pietrūkst programmas kas darbotos kā Task Manager (pieņemu, ka tādas ir pieejamas kā 3rd party risinājumi) un ļautu pēc manas izvēles aizvērt kādu programmu, kad to nelietoju, jo Android pats cenšas par to parūpēties. Proti, atveram kādu programmu, palietojam un ar Back pogu atgriežamies uz Home screen. Iepriekš izmantotā programma neaizveras, bet paliek “karājoties” atmiņā. Tālāk jau Android pats lūkojas vai to aizvērt un kad aizvērt. Tas rada sajūtu, ka visas programmas ir mūžīgi palaistas. Tomēr šāda darbība nepadara telefonu lēnāku. Paturot ilgāk pogu Home, redzēsim visas atvērtās programmas.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Mazliet nepierasta un pagaidām tracinoša ir navigācijas pogas “End call” darbība. Pierasts, ka citos telefonos ar to mēs beidzam zvanu vai izejam no atvērtās aplikācijas vai izvēlnes. Android gadījumā tas beidz zvanu vai arī nobloķē/aizmidzina ekrānu. Jāpiešaujas spiest uz pogu “Back” gadījumos, kad jātiek “atpakaļ”.
Pēc noklusējuma Android nepiedāvā nekādus failu pārvaldības rīkus – menedžerus, jo pats cenšas tikt galā ar datiem. Mēs nevaram vienkārši apskatīt kādi dati ir, piemēram, atmiņas kartē. To var izdarīt tikai ar atbilstošajām aplikācijām, piemēram, mūzikas spēlmani priekš audio failiem vai attēlu skatītāju priekš bilžu failiem. No atmiņas kartes mēs nevaram neko pārkopēt uz tālruņa atmiņu arīdzan.
Ļoti vēlos uzsvērt Androida t.s. Notification area, kas atrodas ekrāna augšā joslā ar pulksteni un zonas, wifi indikatoriem. Proti, ja mums, piemēram, ienākas jauns e-pasts/sms/zvans/lejupielāde, šos notikumus atspoguļojošas ikonas krāsies šajā paziņojumu joslā. Varam ar pirkstu “pavilkt” to uz leju un redzēsim visu notikumu sarakstu. Ļoti ērti!
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Tā kā tas ir Gūglfons, tad ir jārunā par tā saistību ar Google un tās servisiem. Pirmo reizi ieslēdzot aparātu, tas ir jāpiesaista pie sava Google konta vai jāizveido jauns. Kad tas ir izdarīts, Androids automātiski sāk vilkt iekšā jaunākos e-pastus, kalendāra notikumus un kontaktus no atbilstošajiem Google servisiem. Autosinhronizāciju var atslēgt, bet neredzu tam jēgu – Gmail izmantoju ikdienā un tikai priecājos, ja telefons pats automātiski man piegādā svaigākos e-pastus. E-pasta klients ir gana ērts, kalendāra klients/organaizers ir labi pārdomāts un ērti lietojams. Google Maps ērts. Ar kontaktiem man gāja mazliet sarežģītāk, bet kad tie ir iedabūti Gmailā, tad viss labi darbojas. Iepriekš es izmantoju Nokia un no tās ar PC Suite izvilku laukā telefona numuru sarakstu CSV faila veidā. Gmail atbalsta šādu failu importu un arī ieimportēja visus manus numurus, bet tā kā Nokia un Google lieto savādāku CSV izkārtojumu, tad visiem kontaktiem numuri atradās citos laukos un šāds kontakts nebija zvanāms. Nācās ar PC Suite izeksportēt kontaktus kā vCard failus, kurus pa vienam bakstīju iekšā Gmailā. Meklēju ilgi, bet tā arī neatradu nevienu bezmaksas un lietojamu veidu kā šo procesu noautomatizēt.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Android telefoni aplikācijas var dabūt no Internetiem, taču pierastāk to darīt no speciāli šim nolūkam paredzētas vietas – Android Market, kur ir pieejami aplikāciju tūkstoši. Darbības princips daudz neatšķiras no Apple App Store un arī šeit ir pieejamas maksas un bezmaksas programmas (pieņemu, ka maksas programmu Latvijā nenopirksi caur Android Market). Kā jau visur un vienmēr, ir pieejamas pilnīgi bezjēdzīgas aplikācijas un tādas bez kurām pagrūti izdzīvot (piemēram, failu menedžeris).
Tāpat kā Apple iPhone, arī Android telefonus mēdz uzlauzt, lai piekļūtu funkcionalitātei, kas “normālos” apstākļos nav pieejama. Piemēram, uzlauztā Android tālrunī aplikācijas var saglabāt un darbināt no atmiņas kartes, kā arī uzstādīt citu izstrādātāju ROM, kas bieži vien ir stabilāki par Googles salasītajiem un bagātāki ar iespējām. Dažas dienas pēc G1 dabūšanas es arī to uzlauzu un tagad darbinu savu G1 ar Cyanogen softu. Jāpiezīmē, ka lauzšanas process var sanākt gana sarežģīts un ar lielu iespēju padarīt aparātu par ķieģeli. Es vakar kādas 8h pavadīju meklējot pa Internetiem pamācības kā to dabūt gatavu un vēl tikpat cīnījos ar procesā negaidīti radušajām problēmām. Manam telefonam šis process izrādījas tik sarežģīts, ka tuvākajā laikā vairs neko tādu netaisos darīt.
HTC Dream (attēls no gsmarena.com)
Par problēmām. Pāris dienas palietojot Android, piedzīvoju pirmo nepatīkamo gadījumu. Proti, telefons pats restartējās katru reizi, kad pienāca jauns e-pasts. Saprotams, ka šāds tas nav lietojams. Risinājums – pilnais telefona resets. Jācer, ka ar manu Cyanogen softu G1 darbība būs stabilāka. Baterija ir smieklīgi maza un telefons pie aktīvākas lietošanas ir jālāde katru dienu, par laimi tas prot lādēties pieslēgts pie datora ar USB vadu. eBay esmu manījis arī apjomīgākas baterijas, bet tās ir biezākas un tiek tirgotas kopā ar platāku telefona aizmugurējo vāciņu, kas aparātu padara vēl biezāku un “klucīgāku”. Visādi citādi lielas lažas vēl neesmu novērojis, bet var just, ka īsti gatavs Androids nav. Jā, lasīju, ka Google netaisās HTC Dream piedāvāt Android jaunākās versijas, kas sekos pēc Android 1.5, jeb Cupcake, jo gluži vienkārši šis telefons nespēs fiziski tās “pavilkt”. Skumji, bet saprotami. Jācer, ka jaunumus nepārstās piedāvāt ļaudis “no malas”, kas lasa kopā Android softu.
Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pirkumu. Jā, G1 ne tuvu nav ideāls aparāts ne dzelžu ziņā, ne programmatūras ziņā. Iespējams HTC Hero ir tehniski labāk nostrādāts (par to pārliecināšos tuvākajās dienās) un darbojas stabilāk, taču es gribēju tieši G1 un rēķinājos ar tā mīnusiem. Ja pats telefons ir aptuveni tāds, kādu to iedomājos, tad par Android esmu patīkami pārsteigts. Tas ir ellīgi smuks un spēcīgs kā platforma. G1 ir pavisam citas klases aparāts salīdzinot, piemēram, ar Nokia telefonu, kas man bija pirms tam. Ja Nokia ir telefons, tad G1 ir smārtfons ar zvana funkcijām. Pie šāda liela ekrāna var tik daudz ko izdarīt un daudzās pieejamās aplikācijas krietni paplašina lietošanas pieredzi. Es gribu G1 salīdzināt arī ar iPhone, kaut arī neesmu pēdējo daudz lietojis. Man ir tāda sajūta, ka G1 ir kā iPhone mazais vēl padumjais un neveiklais brālēns. Proti, abas ierīces piedāvā diezgan līdzīgu funkcionalitāti, taču G1 vēl ir ne īsti nostrādāts un dažādas nianses lien laukā kā skabargas. Savukārt, iPhone ieslēdz un lieto. Palūkosim ko par G1 teikšu pēc mēneša lietošanas. Varbūt būšu patiesi iemīlējis, kā savu bērnu. Bet varbūt būs nomests skapja noputējušākajā stūrītī. Laiks rādīs!
Ir ko teikt?